Saliekamās apakšstacijas ir galvenais virziens pašreizējai lauku elektrotīkla atjaunošanai un turpmākajai apakšstaciju būvniecībai. Tomēr tiem joprojām ir daži trūkumi, jo īpaši:
(1) Ugunsgrēka novēršana: saliekamās apakšstacijas parasti ir pilnībā noslēgtas un bez uzraudzības. Lai gan visas iekārtas darbojas bez eļļas un ir aprīkotas ar tālvadības dūmu signalizācijas sistēmu, saliekamās iekārtas iekšpusē joprojām pastāv ugunsgrēka briesmas, piemēram, kabeļi un kompensācijas kondensatori. Ugunsgrēka gadījumā ventilācija un ugunsgrēka dzēšana ir apgrūtināta. Tāpēc būtu jādomā par automātiskās ugunsdzēšanas sistēmas ieviešanu, taču tas palielinātu saliekamās apakšstacijas ražošanas izmaksas.
(2) Paplašināšana: izmēru un ražošanas izmaksu ierobežojumu dēļ saliekamajām apakšstacijām ir ierobežota izejošo līniju nišu paplašināšanas rezerve. Esošajai saliekamajai iekārtai ir grūti pievienot vēl 1-2 izejošo līniju ailes; ir nepieciešamas papildu saliekamās vienības.
(3) Tehniskās apkopes problēmas. Ņemot vērā ražošanas izmaksas un ierobežoto korpusa izmēru, saliekamajām apakšstacijām ir salīdzinoši maza apkopes telpa, kas apgrūtina iekārtu apkopi, jo īpaši avārijas remontdarbus. Tas ir raksturīgs un nepārvarams saliekamo apakšstaciju trūkums.
Visbeidzot, raugoties uz nākotni, saliekamās apakšstacijas tiks plaši izmantotas pilsētās, lauku apvidos, rūpniecības un kalnrūpniecības uzņēmumos un sabiedriskās ēkās visā manā valstī. To rentabilitāte{1}}palielinās to ieviešanu, vēl vairāk paaugstinot manas valsts elektrotīkla darbības līmeni.
